Jo vairāk laika es te pavadu, jo patriotiskāka kļūstu.
Dīvaini, jo vajadzētu taču būt tieši otrādi.
Во мне два человека: один живет в полном смысле этого слова, другой мыслит и судит его; первый, быть может, через час простится с вами и миром навеки, а второй... второй?[Mūsu laika varonis. M. Ļermontovs].
Divi cilvēki arī manī dzīvo, personas, raksturi. Nevaru nekādi tos apvienot kaut nelielā harmonijā. Viens ir jūra, kas sitās pret klinti. Un tā pati klints ir otrais.
Katram ir savi mērķi, vērtības un bailes. Viens grib iekļauties sabiedrībā, cits to pilnībā ignorēt. Būtu labi savs dienas pavadīt cilvēku kompānijās, bet tajā pašā laikā vientuļa dabas novērtēšana sniedz daudz vairāk enerģijas, kā dažas labas sarunas.
Grib jau mēģināt, bet citādi ir nogurums no mūžīgās cīņas un tad viss ir pilnībā vienalga. Tāda sajūta, ka citi to jūt.
Cilvēkiem patīk jautāt - "kapēc tu izskaties tik skumji?", "ak, tu tur sēdi ar tik garlaikotu seju", "kapēc tu nerunā, tev kaut kas nepatīk?".
Un tad tev liekas, ka esi jau pagalam tuvu sapnim, bet citreiz saproti, ka tas vienalga ir neaizsniedzami tālu, kaut kur aiz saules. Jo, kad tev apžilbina acis, sāc domāt - vai tev maz tāds sapnis ir.
Laikam būs jāatsāk zīmēt.
Dīvaini, jo vajadzētu taču būt tieši otrādi.
Во мне два человека: один живет в полном смысле этого слова, другой мыслит и судит его; первый, быть может, через час простится с вами и миром навеки, а второй... второй?[Mūsu laika varonis. M. Ļermontovs].
Divi cilvēki arī manī dzīvo, personas, raksturi. Nevaru nekādi tos apvienot kaut nelielā harmonijā. Viens ir jūra, kas sitās pret klinti. Un tā pati klints ir otrais.
Katram ir savi mērķi, vērtības un bailes. Viens grib iekļauties sabiedrībā, cits to pilnībā ignorēt. Būtu labi savs dienas pavadīt cilvēku kompānijās, bet tajā pašā laikā vientuļa dabas novērtēšana sniedz daudz vairāk enerģijas, kā dažas labas sarunas.
Grib jau mēģināt, bet citādi ir nogurums no mūžīgās cīņas un tad viss ir pilnībā vienalga. Tāda sajūta, ka citi to jūt.
Cilvēkiem patīk jautāt - "kapēc tu izskaties tik skumji?", "ak, tu tur sēdi ar tik garlaikotu seju", "kapēc tu nerunā, tev kaut kas nepatīk?".
Un tad tev liekas, ka esi jau pagalam tuvu sapnim, bet citreiz saproti, ka tas vienalga ir neaizsniedzami tālu, kaut kur aiz saules. Jo, kad tev apžilbina acis, sāc domāt - vai tev maz tāds sapnis ir.
Laikam būs jāatsāk zīmēt.
