pārskatīju savus vecos ierakstus vienā latviešu blogā. tie, lai gan savā ziņā ar skaistām frāzēm aizmālēti, tomēr mēģina neveikli pateikt tieši tās emocijas, kuras mani atkal un atkal pārņem pat pēc nu jau trijiem gadiem.
ir protams lieliski pārlasīt savu veco dienasgrāmatu un smaidot aizmest to tumšā stūrī.
nav gan visai patīkami saprast, ka laika gaitā, mainoties apkārtējiem cilvēkiem, videi un laikapstākļiem, galvu joprojām jauc tās pašas idejas, domas, skumjas un nožēlas.
un kad tu pēkšņi dodies vientuļā vakara pastaigā un ar sajūsmu priecājies par tumšajiem kokiem, Moriseja balsi un tam visam uzdzer kolu, tad tu saproti, ka jau tur esi bijis un to visu sapratis, aizmirsis un atguvis.
"No matter how far you travel, you can never get away from yourself" ir teicis Harukuki Murakami, bet šis nebūs stāsts par maniem dēmoniem. vairs nē.
ir protams lieliski pārlasīt savu veco dienasgrāmatu un smaidot aizmest to tumšā stūrī.
nav gan visai patīkami saprast, ka laika gaitā, mainoties apkārtējiem cilvēkiem, videi un laikapstākļiem, galvu joprojām jauc tās pašas idejas, domas, skumjas un nožēlas.
un kad tu pēkšņi dodies vientuļā vakara pastaigā un ar sajūsmu priecājies par tumšajiem kokiem, Moriseja balsi un tam visam uzdzer kolu, tad tu saproti, ka jau tur esi bijis un to visu sapratis, aizmirsis un atguvis.
"No matter how far you travel, you can never get away from yourself" ir teicis Harukuki Murakami, bet šis nebūs stāsts par maniem dēmoniem. vairs nē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru